SEPTĪTĀS DIENAS ADVENTISTU CĒSU DRAUDZE

Draudzes dzīve

GARĪGĀ ATMODA

15.05.2018Jo tā saka Augstais un Dižais, kas dzīvo mūžam – Israēla Svētais ir viņa vārds: “ Es mītu augstumos un svētumā un arī pie tiem, kas satriekti, kam noplacis gars, lai ar garu dzīvinātu sirdī satriektos.”

Jesaja 57: 15

Ir lietas un procesi kuri laiku pa laikam aizņem mūsu prātus un domās to pārcilājam. Viena no tēmām kas saista draudzes locekļus un ne tikai ir atmoda. Domājot un runājot par atmodu tiek piesauktas visdažādākās lietas. Par atmodu runā visdažādākajos kontekstos gan laicīgajā gan garīgajā dzīvē. Bieži to saista ar masveida aktivitātēm, kas rezultētos  un  pozitīvās pārmaiņās, augšupejā.

Atmodas izraisīšanai tiek plānotas aktivitātes, pasākumi, lai kaut kā sapurinātu draudzes locekļus, uzmundrinātu tos, apelējot pie jūtām un manipulējot ar Dieva patiku vai nepatiku. Bieži tas saistīts ar aicinājumiem  iesaistīties dažādās aktivitātēs. Bet lai vai kā, tā tomēr nav tā atmoda uz kuru aicina Dieva Gars. Elena Vaita rakstīja: “Kristus atvadīšanās brīdī teiktajā apsolījumā, ka Viņš kā savu pārstāvi sūtīs Svēto Garu, laika gaita nav ieviesusi nekādas pārmaiņas. Tie nav kādi ierobežojumi no Dieva puses, kas aizkavē Viņa žēlastības bagāto plūsmu Zemes iemītniekiem. Ja apsolījuma piepildījums neizpaužas tā, kā to varētu sagaidīt, tad tikai tāpēc, ka šis apsolījums nav pietiekoši vērtēts. Ja visi būtu labprātīgi saņemt, tad visi arī būtu piepildīti  ar Garu.” ( Elena Vaita, Apustuļu darbi, 50.lpp. )

            Lai piedzīvotu  atmodu mums ir jādomā un jārunā par to, mums ir jālūdz pēc tās un jācer ka kādu dienu to piedzīvosim. Mēs esam Dieva sūtņi, pārstāvji šajā pasaulē. Mūsu izdevums ir apliecināt Dieva mīlestību un žēlastību un tās izmainošo spēku mūsu dzīvēs, ļaujot citiem  vēlēties ko līdzīgu savā dzīvē. Un ja ko sludinām tad tam jābūt Kristū centrētam Evaņģēlijam. Un tai jābūt mūsu atmodas, atdzimšanas būtībai, vairāk iepazīt Dievu, tiekties augšup.

Kas tad ir atmoda? Bieži, kad gribam to definēt, mēs to aprakstām ar tās atribūtiem, izpausmēm. Ja saprotam kaut ko no  atmodas, tad zinām ka tas parasti sākas ar pamatīgu neapmierinātību ar sevi. Tā ir griba atsaukties Svētā Gara pamudinājumam uz izaugsmi garīgajā dzīvē. Un tā var notikt ne caur akcijām, programmām, mūsu gribas sasprindzinājuma, bet tas ir Dieva darbs.

Atmodai un reformācijai jānāk Svētā Gara kalpošanas rezultātā. Atmoda un reformācija ir divas atšķirīgas lietas. Atmoda nozīmē garīgās dzīves atjaunošanu, prāta un sirds spēku atdzīvošanos augšāmcelšanos no garīgās nāves. Reformācija nozīmē pārorganizāciju,  ideju un teoriju, ierašu un prakses maiņu. Reformācija nesīs skaisto taisnības augli tikai tad, ja būs savienota ar Gara atmodu. Atmodai un reformācijai katrai par sevi jādara savs noteikts darbs, un, šo darbu darot, tām jāiet roku rokā.” ( Elena Vaita, Izmeklētās vēstis, 1. Sējums, 128.lpp. )

 Tad kad redzam krahu savos pūliņos, kad saprotam, ka sirdi mainīt nevaram, Dievs var to darīt. Pravietis Jesaja to atgādināja senatnes Dieva ļaudīm un šis vārds ir tikpat nozīmīgs šodienas ļaudīm. “ Es mītu augstumos un svētumā un arī pie tiem, kas satriekti, kam noplacis gars, lai ar garu dzīvinātu sirdī satriektos.” (

Jesaja 57:15 )

            Tā ir mūsu garīgās dzīves paradigmas maiņa. Pacelt skatu no sevis uz Dievu. Ne manipulēt ar Dievu bet ļaut viņam būt mūsu dzīves Kungam. Jāsaprot, ka plaša mēroga atjaunotne ir rets process, jo tā prasa krasu izmaiņu, kam ne vienmēr cilvēks ir gatavs un tādēļ jaunā paradigma ne uzreiz var tikt pieņemta.

Daudz vienkāršāk ir palikt ierastajā, ērtajā vidē un operēt ar ierastajām klišejām kur mēs esam tie kas nosaka visas lietas. Mums ir ērti  savās draudzēs, kas bieži ir tikai kā sabata klubs, kur aizejam uz dažām stundām nedēļā, lai parādītu sevi un paskatītos uz citiem. Mums ir ērti pabaidīt  cilvēkus, pavērtēt tos,  izklāstīt mūsu pestīšanas idejas. Tās parasti ir dari nedari shēmas. Ja dari to, kas manuprāt patīk Dievam tad labi, ja ne tad slikti. Mēs Dievu padarām līdzīgu sev, sīkmanīgu grēcinieku atstūmēju, tālu esošu statisku Dievu kura lielākais prieks ir sodīt nepaklausīgos. Un pēc tam atgriežamies savās ierastajās dzīvēs, lai nākošās sešas dienas nekas mūs netraucētu.

 Mums ir ērti atbalstīt sevī centrētas viduvējības kam ir pašvērtības problēmas , kas raujas valdīt un noteikt lietas, sabīdot tos dažādos draudzes amatos un ļaut tiem spēlēt mazus dieviņus, atbalstot paklausīgos vai sodot  nepakļāvīgos, aizbildinoties – gan jau, mums  gribas dzīvot mierā un būt drošiem par savu vietu. Un tad skaitīt to kā Dieva darbu. Dalīt pareizajos un nepareizajos. Mums ir ērti imitēt darbību ar plāniem un programmām , aizmirstot ka Svēto Garu nevar programmēt, tas darbojas tad un tā kā tam tas ir paredzēts. Mums patīk kad kāds savā “ svētajā” pārgudrībā apspļauda un nozākā tos kas nav viņa vai viņas prāt pareizi domājošie, klusi sevī nosmīnot -  redz, redz kā sadeva. Tā tiem vajadzēja, paskatīsimies ko tad atmazgāsies.

            Bet Svētie Raksti atklāj Dievu, kas ir ar mums visas dzīves garumā, līdzdarbojas un nav tikai epizodiski klāt esošs šķirodams labo no ļaunā, bet Dievs kas nav nodalāms no dzīves. Radīšanas stāsts atgādina ka Dievs ir mūsu dzīvības avots un uzturētājs. Un Evaņģēlijs atgādina ka : “ Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta.” ( Jāņa 3: 17 ) Dievs nešķiro  ļaudis pareizajos un nepareizajos, jo katrs pieder viņam, par katru viņš ir nomiris Jēzū Kristū. Un man liekas,  Dievs vēlas lai mēs tiektos pēc augstākas izpratnes. Tas ir tas kas notika Vasarsvētkos ar mācekļiem. Ar viņu atmodu sākās kristīgā Draudze, kas ir Jēzus miesa šajā pasaulē.

            Tas ir saistīts ar mūsu kristieša piedzīvojumu, kas ietver neapmierinātību ar esoši status quo. Tā ir atmoda kad Dievs ienāk dzīvē. Jā, Dievs ir vienmēr klāt esošs, Svētais Gars kopš Vasarsvētkiem nav mūs pametis. Kur divi vai trīs nāk viņa vārda, tur viņš ir klāt esošs, mācīja Jēzus. Bet te ir kas cits. Tas ir kad saplūstam ar Dievu, mēs viņā, viņš mūsos. Apustulis Pāvils liecināja: “Līdz ar Kristu esmu pienaglots krustā, tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus. Un mana dzīve miesā tagad ir ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un atdevis sevi par mani.” ( Galatiešiem 2: 19 – 20 )

            Atdzimšana, atmoda ir tiekšanās pēc dievišķās klātbūtnes un atklāsme par to savā dzīvē. Tas ir ko pravietis Jesaja piedzīvoja un uz ko aicināja savus tautiešus. Atmoda ir tur kur Dieva ļaudis Dieva piesātināti, kur notikusi šī mums neizskaidrojamā saplūšana – mēs Dievā, Dievs mūsos. Tā ir tiekšanās ne pēc vairāk laimes, prieka, panākumiem, bet pēc paša Dieva. Kļūt garīgi nobriedušam. Apustulis Pāvils pirmajā vēstulē Korintiešiem lielajā mīlestības himnā raksta, ka nobriedis cilvēks atšķirībā no bērna ir spējīgs domāt, mīlēt, izšķirt un integrēt ne tikai patreizējo un apkārtējo, bet arī citus faktus un realitātes. Kā piemēram Dieva valstības realitāte ļauj  mums saprast ka mūsu tagadne nav noteikta tikai no mūsu pagātnes pieredzes, ieguvumiem, zaudējumiem, kļūdām, bet to var izgaismot un veidot arī citi apstākļi un iespējas.

Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu.” ( 1. Korintiešiem 134: 11 )

            Bērns nevar fokusēties vairāk kā uz vienu lietu dotajā momentā, sākot ar savu pārdzīvojumu, sāpēm, prieku, vēlmēm pēc kā tūdaļ un tagad. Bet pieaugot bērns mainās un tā iespējas vērtēt dzīvi un situācijas mainās. Tā cilvēkam šim iekšējā brieduma procesam jāturpinās visu dzīvi. Tas darīs iespējamu mainīt fokusu no sevis uz citiem, ieklausīties, respektēt citu piedzīvoto  un pieredzi.

            Atmoda ir tiekšanās augšup bet tajā pat laikā tā ir dziļa noliekšanās zemāk Dieva priekšā. Atcerieties Jesajas atgādinājumu ka viņš atdzīvina, atjauno, atmodina pazemīgo garu. Tiekšanās uz augšu vienīgi var notikt noliecoties zemu. Nožēla par savu augstprātību, lepnību, paša gudrību, apmierinātību ar dzīves rutīnu ved pie atmodas iespējas.

            Svētajos Rakstos ir kāds jauks stāsts par atmodu kāda cilvēka dzīvē. Šī atmoda, dzīves pārmaiņa un iespaids nebija saistīts ar programmām, saukļiem, ārējām reformām, bet ar sastapšanos ar Jēzu Kristu. Jāņa evaņģēlija ceturtajā nodaļā ir stāsts par samarieti, kas sastapa Jēzu pie Jēkaba akas. Jēzus kopā ar mācekļiem ir ceļā no Jūdejas uz Galileju un tur Samarijas pilsētā Ziharā no ceļa noguris apsēdās pie Jēkaba akas.  Mācekļi bija aizgājuši tālāk uz pilsētu iepirkt pārtiku.

            Kāda samariete dienas karstajā laikā nāca smelt ūdeni. Kā varam lasīt Evaņģēlijā, tam bija savi iemesli. Šī sieviete nebija iecienītākā savā pilsētā, savā draudzē  reputācijas dēļ. Tas varēja būt iemesls kādēļ tā nāca siestas  laikā  kad visi citi atpūtās savās mājās. Viņa bija vairākkārt šķīrusies, dzīvoja ārlaulībā. Droši vien šāda dzīve un apkārtējo attieksme to darījusi skarbu. Vēl arī tas, ka jūdi nesagājās ar samariešiem. Tātad sieviete nekādi nebija no tām, ko mēs sauktu par pareizajām un labajām draudzes loceklēm. Pozitīvais ir tas, ka lai gan mēs cilvēki šķirojam līdzcilvēkus kategorijās – labajos, sliktajos – Dieva attieksme ir cita. Brīžiem mums nesaprotama, jo mēs domājam, ka Dievam vajadzētu rūpēties tikai par tiem labajiem, mums līdzīgajiem, kas esam reliģiozi, piederam kādai draudzei un regulāri apmeklējam dievkalpojumus, maksājam desmito tiesu, varbūt pat vēl kaut ko ziedojam.

            Sarunā ar samarieti Jēzus skar vairākus vitāli svarīgus momentus katra cilvēka garīgajai dzīvei. Viņš runā par “ ūdeni pēc kura neslāpst, kas pārvēršas mūžīgās dzīvības straumē. “ Kas Jēzus runāja par dzīvības ūdeni, samariete raudzījās uz viņu ar izbrīna pilnu uzmanību. Viņš bija pamodinājis interesi un izraisījis vēlēšanos pēc dāvanas, par kuru tikko stāstīja. Sieviete nojauta, ka runa nav par ūdeni no Jēkaba akas, jo to viņa bija pastāvīgi lietojusi, dzērusi un atkal slāpusi. “ Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.” “ ( Elena Vaita, Laikmetu ilgas, 37. Lpp. )

            Jēzus turpina sarunu ar sievieti un tā aizved pie garīgiem jautājumiem, skarot Dieva pielūgsmi. Elena Vaita raksta: “Pestītājs vēlējās pacelt samarietes domas pāri formu un ceremoniju strīdīgajiem jautājumiem. Tādēļ viņš sacīja: Stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā.  Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā. “ ( Elena Vaita, Laikmetu ilgas, 37. Lpp. )

            Bet Jēzus arī atklāj sievietei, ka lai saņemtu šo dāvanu, jāsaprot savs grēcīgums un jāmaina attieksmi pret to. Jēzus paziņojums par viņas personīgo dzīvi liek samarietei ieskatīties savā dzīvē ,un tas drīz pārliecina samarieti  ka viņas sarunu biedrs  ir visu gaidītais Mesija.  Sieviete viņam sacīja: ”Es zinu, ka nāk Mesija, saukts Kristus, kad viņš atnāks, viņš to visu mums pasludinās.”  Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu es, kas ar tevi runā.” ( Jāņa 4: 25 – 26 ) Pēc šī apgalvojuma lietas mainās apbrīnojamā veidā. Sieviete, kas līdz tam izvairījās no saviem līdzcilvēkiem, tagad pamet savu ūdens trauku un steidzas atpakaļ uz pilsētu.  Nonākusi pilsētā tā vairs neslēpjas no līdzcilvēkiem, bet uzmeklē tos un aicina sekot viņai un tikties ar Jēzu. Kāda pārmaiņa. Vai tā nav patiesa atmoda? Saskarē ar Jēzu saprasts savs grēcīgums,  atrasts dzīvības ūdens, piepildījums dzīvei un jauns gājums. Šī samarietes atmoda pamodina ļaudis Ziharā aicināt Jēzu kādu brīdi palikt pie tiem. Jēzus neatteica un  Jānis liecina: “Un daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, bet sievietei tie sacīja: “ Mēs ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs.” ( Jāņa 4: 41 – 42 )

            Elena Vaita atgādina: “Samarietes rīcība parāda praktisko darbību, kas izriet no ticības Kristum. Ikviens patiess māceklis Dieva valstībā piedzimst kā misionārs. Kas dzer no dzīvā ūdens, kļūst par dzīvības avotu. Saņēmējs kļūst par devēju. Kristus žēlastība dvēselē ir līdzīga avotam tuksnesī, kas plūst lai atspirdzinātu visus un sniegtu dzīvības ūdens malku ceļiniekam, kam draud bojā eja.” ( Elena Vaita, Laikmetu ilgas, 39.lpp. )

            Skaists atmodas stāsts. Dievs ilgojas lai katrs būtu garīgi atmodies, lai nemeklētu ūdeni tukšās akās un maizi tur kur tās nav. Lai nedzīvotu no sēnalām bet būtu Gara pildīti . Dievs sola atmodināt, atjaunot tos kas pazemīgi savā garā, kas redz savas dzīves rutīnas strupceļu. Tos, kas vēlas savienoties ar Dieva klātbūtni ne tikai dažas stundas vai dienu nedēļā, bet lai ikdienas gājums ir garīgs ceļš ar Dievu.

            Atmoda ļauj saprast patiesās vērtības un Dievs atgādina ka tie ir cilvēki mums līdzās. Atmoda ļauj piedot un saņemt piedošanu, ļauj parādīt žēlastību un līdzjūtību, ļauj vērtēt citus. Atmoda ļauj baudīt to ko Dievs ir radījis un sagatavojis mums. Tā ļauj priecāties par ziediem laukā, zaļo zāli, ūdeni, debesīm, par lietu un sniegu, par siltumu un aukstumu. Tā ļauj būt pateicīgam un būt savas zemes saimniekam. Tā ļauj dzīvei liecināt pat bez vārdiem. Un ko gan Dievs sagaida no saviem lieciniekiem?

            Viņš tev ir teicis, cilvēk, kas ir labs, ko Kungs no tevis prasa – spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu. ( Mihas 6: 8 )

Viesturs Reķis

Kategorija: